8. Galvenās dilemmas, pretrunas un riski

.

Aptuveni trešdaļu elektroenerģijas Latvija saražo pati no atjaunojamajiem energoresursiem, trešdaļu saražo pati no importētiem fosilajiem energoresursiem (gandrīz 100% dabas gāzes) un atlikušo trešdaļu importē. Situācijā, kad elektroenerģijas pašnodrošinājums ir ap 60%, turklāt aptuveni pusi no tā nodrošina importējams kurināmais, var uzskatīt, ka energoapgāde, pat, ja stabila un nepārtraukta, notiek paaugstināta riska apstākļos. Tomēr pašnodrošinājums nav vienīgais riska faktors. Galvenie riski jebkuras valsts enerģētikai ir:

1) atkarība no viena energoresursu piegādātāja,
2) atkarība no viena importējama energoresursa,
3) augošs elektroenerģijas un siltuma patēriņš,
4) enerģijas ražošanas bāzes jaudu trūkums vai nepietiekamība,
5) ierobežota konkurence enerģijas tirgū.

Kā riskus pastiprinoši faktori nereti tiek minēta resursus piegādājošās valsts ekonomiskā un politiskā nestabilitāte, režīma nedemokrātiskums un iepriekš notikuši pārtraukumi resursu piegādē klientiem. Energoresursu cenu svārstības globālajā resursu tirgū ir papildus riska faktors.

Tā, piemēram, Latvijas 100% atkarība no viena dabasgāzes piegādātāja un dabasgāzes lielais īpatsvars primāro energoresursu bilancē ir riska faktors un norāda uz Latvijas energosistēmas paaugstinātu ievainojamību.

Negatīvas sekas var izraisīt dabasgāzes cenas būtiska celšanās, piegādātāja nevēlēšanās kādu iemeslu dēļ samazināt vai pārtraukt piegādi, piegādes samazināšanās vai izsīkšana resursa ieguves samazināšanās dēļ, piegādes izsīkums tehnisku iemeslu dēļ (pārvades un uzglabāšanas sistēmas bojājumi).

Pastiprināta starptautiska ietekme un tirgus globalizācija ir faktori, kas būtiski ietekmē arī Latvijas enerģētikas nozari. Izvērtējot Latvijas primāro energoresursu bilanci tuvākai nākotnei un nosakot tās attīstības vēlamās tendences, jāizvērtē apstākļi, kas ietekmē šo jomu. Latvijā ap 70% primāro energoresursu tiek importēti, kas nozīmē to, ka Latvija atrodas pastāvīgā potenciāla tautsaimniecības attīstības destabilizācijas riska ietekmē. Viens no veidiem, kā riskus mazināt, joprojām saglabājoties atkarībai no importa, ir energoefektīvāku telpu un ražošanas tehnoloģiju un metožu ieviešana.

Pēdējos 10 gados strauji mainās arī elektroenerģijas patēriņa struktūra, samazinoties rūpniecības patēriņam līdz 35% no kopējā un augot patēriņam pakalpojumu un mājsaimniecību sektoros līdz 60%. Tas nozīmē, ka, lai gan rūpniecības attīstība notiek lēni un pretrunīgi, šajā nozarē arvien vairāk nostiprinās mūsdienu enerģiju ekonomējošas tehnoloģijas. Savukārt pieaugošais enerģijas patēriņš mājsaimniecībās liecina par to, ka strauji pieaug to rīcībā esošās daudzveidīgas sadzīves tehnikas izmantošana. Tieši šajā sektorā augošā enerģijas patēriņa optimizācija enerģijas efektīvas lietošanas veidā var dot būtisku ieguldījumu energodeficīta un, līdz ar to - arī enerģijas importa, iespaida mazināšanā.

1) Atkarība no viena energoresursu piegādātāja

Latvijas enerģijas tigus īpatnības jāskata kopējā Baltijas valstu eneŗgijas tirgus kontekstā. Vēsturiski enerģētika Baltijā ir attīstījusies tā, ka katrā no trīs Baltijas valstīm ir bijis atšķirīgs dominējošais elektroenerģijas ražošanas veids. Igaunijā dominē degslāneklis, Latvijā lielas jaudas hidroresursi un dabasgāze, Lietuvā līdz 2009.gada beigām - atomenerģija.

Igaunijai degslānekļa spēkstacijas, kas saražo vairāk nekā 80% no elektroenerģijas, līdz 2016.gadam ir būtiski tehnoloģiski jāuzlabo (degslāneklis ir viens no kaitīgākajiem cietā kurināmā veidiem, kas rada atmosfēras piesārņojumu ar CO2 un citiem ķīmiskajiem savienojumiem) vai arī jāsamazina darbības apjomi vai jāslēdz. Līdz šim Igaunija Baltijas valstu tirgū ir bijusi un joprojām ir elektroenerģijas eksportētāja.

Vērtējot riskus un dilemmas Latvijā, ir būtiski ņemt vērā gan enerģētikas elektroenerģijas ražošanas, gan siltuma ražošanas aspektus. Daļu no Latvijā saražotās elektroeneģijas nodrošina Daugavas kaskādes HES tomēr īpatnība ir tā, ka elektroenerģijas ražošanai HES piemīt sezonāls raksturs - lielāko daļu elektroenerģijas Daugavas HES saražo četru mēnešu periodā palu vai plūdu laikā. Līdz ar to, HES produktivitāte ir tieši atkarīga no ūdens pieplūdes Daugavas baseinā gan Latvijas, gan Baltkrievijas teritorijā.

Lai kompensētu HES ražošanas apjomu atkarību no klimatiskajiem un hidroloģiskajiem apstākļiem, elektroenerģija tiek ražota arī termoelektrocentrālēs (TEC) un galvenokārt Rīgas TEC-2 un TEC-1, kur kādreiz izmantoja arī akmeņogles, kūdru un mazutu, bet tagad par [galveno] kurināmo izmanto dabasgāzi. Rīgas TEC-1 un TEC-2 arī piegādā Rīgai ar piepilsētām aptuveni 80% siltumenerģijas. Atlikušos siltumenerģijas daļu nodrošina uzņēmums A/S "Rīgas siltums" vai individuāli ierīkotas apkures sistēmas, kas kā kurināmo izmanto galevnokārt kokskaidu granulas, akmeņogles vai malku (atkarībā no patēriņa vajadzību apjoma).

Šāda situācija nozīmē, ka Latvijā elektroenerģijas ražošana, izmantojot dabasgāzi, ir atkarīga no hidroloģiskajiem apstākļiem Daugavas baseinā un Daugavas kaskādes HES noslodzes. Papildus faktors ir elektroenerģijas imports, ja importētās elektroenerģijas cena ir tāda, ka to ir izdevīgāk importēt, nekā ražot TEC, dedzinot dabasgāzi. Problemātiska situācija veidotos, ja visas pieejamās alternatīvas būtiski sadārdzinātos vai kļūtu tehniski nepieejamas.

Lietuvā vairāk kā 90% elektroenerģijas līdz 2009.gada 31.decembrim nodrošināja Ignalinas AES, kuras jaudas bija pietiekamas, lai saražoto elektroenerģiju varētu eksportēt uz Latviju, Igauniju un citām valstīm, ja bija, kas elektroenerģiju pērk. Jau pirms Ignalinas AES slēgšanas Lietuva sāka atjaunot savas esošās TEC, modernizējot tehnoloģijas un palielinot TEC jaudu. Ir skaidrs, ka Lietuva šobrīd no elektroenerģijas eksportētājas kļuvusi par elektroenerģijas un lielāka nekā līdz šim dabasgāzes apjoma importētāju.

2) Atkarība no viena importējama energoresursa

Ja valstij nav savu primāro energoresursu enerģijas ražošanai, tad tie ir jāimportē. Importējamo resursu veids un apjoms akarīgs no enerģijas ražošanā izmantotajām tehnoloģijām, līdz ar to, tās var būt gan ogles, gan naftas produkti, gan dabasgāze, gan citi kurināmā veidi, kas spēj darbināt koģenerācijas (ražo gan elektroenerģiju, gan siltumenerģiju) vai kondensācijas (ražo elektroenerģiju, AES var ražot arī ūdeņradi) spēkstāciju ar tādu noslodzi, kas nodrošina būtisku energosistēmā nepieciešamo elektrības un siltuma jaudu.

Ja enerģijas ražošanā dominē viens kurināmā veids vai viena tehnoloģija, tad pastāv atkarības no viena kurināmā veida risks, kas apdraud energosistēmas stabilu darbību, energosistēma ir ievainojama. Pastāvot /šādm riskam, ir svarīgi, cik izmantotās tehnoloģijas ir efektīvas, kāda ir to efektivitāte, jo no tā atkarīgs energoresursa patēriņš noteikta enerģijas apjoma saražošanai.

3) Augošs elektroenerģijas un siltuma patēriņš

Atkarības no viena importējama energoresursa un atkarības no viena energoresursu piegādātāja risku gādījumā ir svarīgi, lai energosistēmā būtiski nepalielinās enerģijas patēriņš - lai enerģijas izmantošana būtu optimāla, efektīva, taupīga un ilgtspējīga. Būtiska ir energoefektivitāte, ko nodrošina gan siltināšana siltumenerģijas optimālas izlietošanas gadījumā, gan efektīvas un strāvu maz tērējošas tehnoloģijas un iekārtas elektroenerģijas gadījumā. Latvijā visvārāk enerģijas patērē mājsmainiecību un transporta sektors. Mājsaimniecību gadījumā tā ir elektroenerģija un dabasgāze, bet transporta sektorā tiek patērēti naftas produkti - benzīns un dīzeļdegviela.

4) Enerģijas ražošanas bāzes jaudu trūkums vai nepietiekamība

Par enerģijas ražošanas bāzes jaudām uzskata tās ražošanas jaudas, kas spēj nodrošināt nepārtrauktu enerģijas ražošanu energosistēmas pieprasījuma apmierināšanai, neatkarīgi no klimatiskajiem apstākļiem. Par bāzes jaudām parasti uzskata ar fosilajiem resursiem darbināmas spēkstacijas, kas enerģijas ražošanai izmanto dabasgāzi, ogles, citu neizsīkstošu cieto kurināmo, kā arī atomelektrostacijas, kuru darbībai nepieciešams urāns, kam arī ir fosila izcelsme.

Latvija ir elektroenerģijas deficīta tirgus, elektroenerģijas ražošanas iespējas nav pietiekamas, tādēļ elektrība ir jāimportē no citiem ražotājiem un importa daļa Latvijas elektroenerģijas bilancē ir aptuveni 30%. Enerģētikas attīstības pamatnostādnēs 2007.-2016.gadam noteikts mērķis līdz 2013.gadam panākt 80% pašnodrošinājumu elektroenerģijas apgādē. Aplēses iecina, ka, lai šādu mērķi sasniegtu, papildus esošajām jaudām nepieciešama viena 400MW jaudas spēkstacija vai, alternatīvi, vairākas mazākas, taču vairāku spēkstaciju būvniecība izmaksātu dārgāk un prasītu ilgāku laiku.

5) Ierobežota konkurence enerģijas tirgū

Latvijā enerģētikas sektors LPSR laikā attīstījās tā, ka tika veidots viens liels energouzņēmums. Šādai attīstībai bija zināma loģika, ņemot vērā, ka gan Latvjas, gan Igaunijas un Lietuvas energosistēmas bija iekļautas t.s. PSRS Ziemeļrietumu energoapgādes lokā, kas funkcionēja vienotā režīmā un kur elektroenerģijas ražotnēm bija katrai sava loma kā sistēmas svarīgai sastāvdaļai. Ņemot vērā šīs energosistēmas funkcionēšanas īpatnības, nebija iemesla attīstīt dažādas enerģijas ražošanas jaudas un diversificēt elektrības ražošanas veidus un iespējas.

Nepietiekama tirgus likviditāte, jeb pārāk maz dalībnieku nelielā tirgū nenodrošina labvēlīgu vidi konkurencei, līdz ar to radot monopola riskus, kas var potenciāli ietekmēt apgādes drošību un cenu svārstības. Vērtējot elektroenerģijas tirgus attīstības iespējas Latvijā, jāskatās, kā attīstās elektroenerģijas tirgus Lietuvā un Igaunijā. Elektroenerģijas ražošanā un tirdzniecībā Latvijas tirgus ir atvērts un to izmanto gan Igaunijas, gan Lietuvas tirgotāji, tomēr lielākā tirgus daļa (virs 80%) ir AS "Latvenergo", kas, lai arī juridiski sadalīts, tomēr ir de facto monopolists gan elektroenerģijas ražošanā, gan tirdzniecībā.

Latvija savu elektroenerģijas tirgu atvēra 2007.gada 1.jūlijā, bet Lietuvas un Igaunijas tirgi saglabājās daļēji slēgti vai arī tajos pastāvēja tā saucamās netarifu barjeras, kas būtiski apgrūtināja jaunu tirgus dalībnieku ienākšanu šajos tirgos. No 2010.gada 1.janvāra arī Lietuvas un no 2010.gada 1.aprīļa arī igaunijas elektroenerģijas tirgus ir atvērts, ka paver iespējas līdzvērtīgai konkurencei starp Baltijas valstu energozuņēmumiem.

Vērtējot dominējošā elektroenerģijas ražotāja tirgus daļas saikni ar elektroenerģijas cenu Eiropas Savienības valstīs, jāsecina, ka tiešas saiknes starp tirgus daļu un elektrības cenu nav, lai arī iezīmējas tendence, ka tirgos, kuros dominējošā ražotāja tirgus daļa ir mazāka, elektrības cenas ir nedaudz augstākas, nekā tirgos, kur dominē viens ražotājs.

Īpašu uzmanību vērta ir situācija dabasgāzes tirgū, kurā valda monopols un attiecībā uz kuru LR Saeima 2009.gada nogalē lēma par slēgta tirgus saglabāšanu līdz 2014.gadam. Līdz ar to uzņēmums "Latvijas gāze" saglabā ekskluzīvas tiesības gan piegādāt, gan uzglabāt un tirgot dabasgāzi Latvijā. "Latvijas gāze" uzņēmuma vadība atzīmējusi, ka uzņēmumam ir ilgtermiņa gāzes piegādes līgums ar Krievijas dabasgāzes uzņēmumu "Gazprom", kas "nozīmē, ka līdz 2030.gadam būs aizņemta arī Inčukalna pazemes gāzes krātuve". Skatoties uz monopolstāvokļa saglabašānu Latvijā vēl vismaz 3 gadus, jāatzīmē, ka "Gazprom" pieder 37% daļu arī Igaunijas "Eesti Gas".


Unless otherwise stated, the content of this page is licensed under Creative Commons Attribution-ShareAlike 3.0 License